Starp garšas, kultūras un valodas barjerām – Ķīna

16.09.2016.

Ķīnā mūsu uzņēmējiem vēl ir, kur rakt, tomēr jāzina, kā to darīt un ar kādiem instrumentiem 
Ķīnas tirgus paviršības nepiedod. Ja uzņēmums izlemj tajā ienākt, ir jābūt uzmanīgam jau no pirmās e-pasta vēstules. Pastāv dažādi riski, bet ar lielu pacietības devu tos iespējams pārvarēt. Veiksmīgi ceļu sev izsituši Latvjas zivjrūpnieki, piensaimnieki, kā arī kokrūpnieki. Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) pārstāvniecības vadītājs Šanhajā un Ningbo Kaspars Rožkalns norāda, ka Ķīnā vēl ir citas nišas, kurās plašais tirgus mūs spētu uzņemt. Varētu sarosīties, piemēram, medus ražotāji. 

Kā nonācāt līdz Ķīnai? Protams, ar lidmašīnu. 
Jā, ar lidmašīnu. (Smejas.) Kādā dienā paņēmu trīs čemodānus un atlidoju. Bet, ja nopietni, sākās ar to, ka tulkošanas birojs Linearis, kurā strādāju, atvēra filiāli Ķīnā. Pastrādāju tur, līdz radās sajūta, ka ir uzkrāts gana daudz zināšanu un pieredzes, lai varētu palīdzēt ne tikai vienam uzņēmumam. LIAA tobrīd izsludināja pieteikšanos uz pārstāvniecības vadītāja vietu, un es pieteicos. 

Kurai pārstāvniecībai jūs esat vadītājs, jo Ķīnā to ir trīs? 
Faktiski sanāk tā: pārstāvniecības ir trīs, bet vadītāji ir divi. Es vadu pārstāvniecību gan Šanhajā, gan Ningbo. Ningbo drīzumā atklāsim inkubatoru, kur ļausim uzņēmējiem radīt fizisku darba vietu kā darba galdu mūsu birojā. Mēs redzam, ka tas ir vajadzīgs, jo tiem uzņēmumiem, kas šeit cenšas ienākt, ir ļoti grūti, ja uzņēmuma aģents šeit nedzīvo. Ningbo ir relatīvi maza pilsēta – tikai 8 milj. iedzīvotāju. Kopumā šeit ir jūtama liela pretimnākšana atšķirībā no Šanhajas un Pekinas, kur mums ir ārkārtīgi jāraujas, lai pievērstu kāda uzmanību. Ningbo ir jūtams izsalkums pēc starptautiska līmeņa pasākumiem, tāpēc arī biznesa inkubatori šeit ir nepieciešami. Turklāt, ja ir norunāta kāda biznesa tikšanās, no Ningbo līdz Šanhajai ir ļoti viegli aizlidot – apmēram divas stundas, biļetes cena turp un atpakaļ maksā ap 25 eiro. Arī darbspēks šeit izmaksā lētāk, ja uzņēmums izlemj algot kādu vietējo. 

Kādā no sarunām ar vietējiem izskanēja, ka vislabāk eksportu būtu attīstīt nevis pilsētās, bet ārpus tām, jo tur cilvēkiem viss, kas nāk no Rietumiem, liekas vērtīgs. 
Tieši tāpēc mēs fokusējamies uz Ningbo. Neteiktu, ka šī pilsēta ir ārkārtīgi maza, tas nav ciems, tomēr mums ir svarīgi, ka šeit ir lielpilsētu tuvums, osta, turklāt Ningbo ir 16+1 iniciatīvas vadošā pilsēta, kas organizē EXPO. Tieši tādēļ Latvijai ir sākusies cieša sadarbība, un Ningbo pašvaldība bija tā, kas piedāvāja LIAA atvērt biroju, par ko mums nav jāmaksā pat īres maksa. 

Ja runā par eksportu uz Ķīnu, tad pirmie ir jāpiemin mūsu kokrūpnieki, kuri veido vairāk nekā 40% no kopējā eksporta uz šo valsti. 
Jā, cik zinu, jaunākie dati rāda, ka šis eksports veido jau 50%. Bet šeit jāteic, ka apjoms ir krities, agrāk bija pat 70%. Mainās kokrūpnieku portfelis. Apaļkoku ir neizdevīgāk vest. Tā ir globāla problēma, ar kuru saskaras kokrūpnieki visā pasaulē. Cenas krīt arī Ķīnā, tāpēc mūsu kokrūpniecības izstrādājumu eksports uz Ķīnu samazinās, tomēr tas tiek kompensēts ar citām kategorijām, piemēram, pārtiku. Kaut gan pārtikas eksports absolūtajos skaitļos nav liels, tas pērn salīdzinājumā ar gadu iepriekš palielinājās par 28%. Tas ir saistīts gan ar izstādēm nacionālajos stendos, kur mēs vedam uzņēmējus, gan ar tiem protokoliem, kas noslēgti par piena un zivju piegādi un kas šos produktus vispār ļauj eksportēt uz Ķīnu. 

Ķīniešiem garšo mūsu šprotes? Nav tā, ka tās pērk lielākoties krievi, līdzīgi kā Apvienotajos Arābu emirātos? 
Jā, krievi pērk. Bet arī vietējo vidū tās ir tīri labi pieprasītas. Viņi tās uztver kā sardīnes. Šeit jāsaka paldies spāņiem, jo viņi ilgstoši ir investējuši ļoti daudz naudas savu sardīņu mārketingā. Atlantijas sardīnes ir ļoti līdzīgas mūsu šprotēm, un ķīnieši mūsu produktu atpazīst kā šīs sardīnes. 

Tātad par pieprasījumu pēc mūsu šprotēm būtībā jāsaka paldies spāņiem? 
Tā sanāk. Nostrādā arī tas, ka mūsu šprotes ir krietni lētākas kā spāņu sardīnes, kaut gan Latvijas šprotes Ķīnā maksā krietni dārgāk nekā pie mums – viena bundžiņa maksā ap četriem eiro. 

Šāda cena viņiem ir pieņemama? 
Jā, tā viņiem patīk. Par to nav runas, sarunas vairāk ir par citām lietām, piemēram, par garšu. Viņiem gribas, lai šprotes tiek mērcētas citronsulā. Turklāt, ja Latvijā kaut kas skaitās ass, tad Ķīnā tas absolūti tā nav. Piparu daudzumu vajag palielināt par vismaz četrām reizēm, lai viņi tiešām atzītu, ka produkts ir pietiekami ass. Viņiem ir pilnīgi citas garšas īpatnības, un tiem mūsu uzņēmumiem, kas ir gatavi mainīt savu receptūru, patiešām klājas gana labi. 

Kuriem klājas labi? 
Šeit savus spēkus mēģina vairāki, bet vislabāk sokas Gammai, Piejūrai un Kolumbijai. Tas lielākoties ir saistīts ar to, ka šiem uzņēmumiem Ķīnā ir savi pārstāvji. Viņi organizē tikšanās jau pat lielveikalu ķēžu līmenī. Šiem uzņēmumiem uz vietas ir sava noliktava, viņiem ir, ko piesūtīt. Jāsaprot, ka lielveikali negaidīs 45 dienas, kad no Latvijas atnāks zivju konteiners. Ir svarīgi, lai mums uz vietas būtu noliktava. Lielveikalu taktika ir skaidra: tie nezina, cik veiksmīgi produkts tiks pārdots, tādēļ paņem dažas paletes un ieliek tās divos veikalos. Bet tiem šīs paletes vajag uzreiz. 

Kuri latviešu piena produkti ķīniešiem garšo vislabāk? 
Šobrīd mēs mēģinām virzīt sieru. Principā siers Ķīnā nav populārs produkts. 

Tas ir saistīts ar laktozes nepanesamību? 
Jā, tas ir viens. Bet tas vairāk ir attiecināms uz vecāko paaudzi. Jaunieši jau sāk pierast gan pie kafijas, gan pie piena. Patiesībā pasterizēto pienu viņi dzer gana daudz, problēma ir tā, ka pienam, ko mēs varētu ražot šeit, ir ļoti zema cena. Ar visu transportēšanu mums tas būtu ļoti neizdevīgi. Poļi var atsūtīt piena produktus par daudz zemāku cenu, un tas mums ir liels apgrūtinājums. Jā, mēs zinām, ka Latvijas uzņēmumu saražotais piens ir viens no labākajiem pasaulē, bet mums nav tik daudz naudas, lai visai Ķīnai pastāstītu, ka tā patiešām ir. Tas maksā ārkārtīgi dārgi. Austrālija un Jaunzēlande šeit gadu desmitiem investē naudu, lai reklamētu savu nozari. Ķīnieši zina, ka šis piens ir augstvērtīgs un kvalitatīvs, tāpēc tam ir augstāka cena. Savukārt piens no Eiropas valstīm pārsvarā ir ļoti lēts. Viņi zina, ka piens nav slikts, tomēr tam nav zīmola. Līdz ar to eiropieši sava starpā var konkrēt tikai ar cenu. 

Vai ir kaut kādas iespējas tā patiešām noturīgi izsisties kādam no mūsu zīmoliem? 
Protams, var piesaukt Taste Latvia, kas ir brends, ar kuru mēs reklamējam dažādus uzņēmumus. Ideja ir super, bet problēma ir finansējumā. Lai Ķīna ar saviem 1,4 mljrd. iedzīvotāju atpazītu Latviju, tas ir ārkārtīgi dārgi, un mums būtu ilgstoši jāinvestē reklāmās, lai skaidrotu, kas vispār Latvija tāda ir. Manuprāt, pieejai vajadzētu būt pavisam citādai. Proti, ar viedokļu līderu un sociālo mediju palīdzību. 

Viedokļu līderiem šeit? Kā tas varētu izpausties? 
Viena bērna politikas dēļ, kas bija agrāk, ķīnieši ir paraduši ļoti rūpēties par saviem bērniem, viņiem tiek viss tas labākais. Kad bērns iet bērnudārzā, tad arī tam ir jāpiedāvā viss maksimāli labākais, tai skaitā ēdiens. Tātad mums ir niša – bērnudārzs. Tā kā mums ir pieniņi Lāsēns, kas ir paši labākie, tie ļoti labi šeit iederētos. Tāpat ir arī ar sieru. Tiek uzskatīts, ka Ķīnā sieru nepatērē. Tomēr pagājušajā gadā tika veikts tirgus pētījums, kas parādīja, ka visa mūsu siera eksporta industrija spētu nosegt tikai apmēram 1% no visa tā siera, ko Ķīna importē. Ķīna sieru daudz nepatērē, tomēr tas daudzums, kas viņiem ir vajadzīgs, mums ir nenormāli liels un neaptverams. 

Labi. Kāda loma šeit varētu būt viedokļu līderiem? 
Ķīnieši ļoti seko līdzi līderu kultam. Viņi skatās, ko viņu viedokļu līderi pērk, ko ēd, ko valkā, un tad viņi sāk darīt to pašu. Caur tādu prizmu varētu reklamēt arī mūsu produktus. 
Tāpēc ir pieprasīti tādi aģenti, kuri pazīst kādu, kas strādā televīzijā, valdībā vai ir kā citādi atpazīstams. Tad viņi aicina konkrēto personību savā sociālajā tīklā ielikt informāciju par produktu. Ja kāda slavenība kaut ko ieposto, jau pirmajās minūtēs parādās 10 tūkst. sekotāju, kas grib šo produktu pamēģināt. Ja šo produktu ir iespējams iegādāties kādā no interneta veikaliem, tad uzreiz tas tiek izdarīts. Ķīnieši visu dara telefonā, tur viss ir saslēgts un savienots gan ar dzīvesvietas adresi, gan bankas kontu. Viņi uzklikšķina uz produkta, uzspiež daudzumu un nospiež pogu, lai apstiprinātu pasūtījumu. 

Pārsteidzoši labi eksporta rādītāji ir Latvijas meža mellenēm. 5 milj. eiro pērn. Kā mums izdevies tās reklamēt tik veiksmīgi? 
Uzņēmumiem izdevās iepazīstināt ar savu produkciju – saldētām meža mellenēm. Viņi sāka ar maziem daudzumiem, ķīniešiem iegaršojās, viņi tās atzina par labām, sāka uzticēties kvalitātei. Tagad apjomi arvien aug. Palīdz arī tas, ka lielveikali savā starpā komunicē un apmainās ar informāciju, un tas ļauj mūsu mellenēm ienākt jaunos tīklos. 

Vai meža mellenes ķīniešiem līdz šim bija pazīstams produkts? 
Protams. Iepriekš viņi ļoti labi pazina Amerikas meža mellenes. 

Vai ir vēl kaut kas tāds, kur latvieši varētu iespraukties? 
Dzintars varētu aiziet. Liels potenciāls ir arī medum. Īpaši tāpēc, ka Ķīnā ir liels piesārņojums un ievāktais medus no ziediem ir nekvalitatīvs. Cena ir gana piemērota, derīguma termiņš pietiekami ilgs, arī transportēšana samērā vienkārša. 

Mūsu bitenieki ir izrādījuši interesi? 
Jā, tieši Ningbo ir viens mūsu uzņēmējs, kurš jau nupat uz šejieni ir nosūtījis pirmo konteineri ar medu. Latvijā mēs savedām viņus kopā, un ķīniešu interese patiešām bija ļoti liela. 

Uzņēmēju delegācijā bija arī Latvijas vīna ražotāji. Vai šajā nišā var būt perspektīvas? Ķīniešiem pašiem ir daudz savu vīnu, turklāt ārkārtīgi liels klāsts ar eksportētajiem. 
Interesanti viņiem varētu būt noteikti. Jautājums ir par apjomiem. Domāju, ka, piemēram, Sabiles vīns nevarētu būt masu produkts, un viņi uz to nemaz nemērķē. Kaut kādos Eiropas tirdziņos viņi mierīgi var pārdot vienu pudeli vīna par 40 eiro vai pat vēl dārgāk. Tas ir ļoti interesants gan pēc garšas, gan tāpēc, ka tam apakšā ir stāsts. Varbūt viņi nevar savu zīmolu parādīt visā Ķīnā kopumā, bet mierīgi to var izcelt kādā nišas segmentā. Patiesībā mūsu uzņēmējiem nevajadzētu pārdzīvot, ka tie nespēj piedāvāt savu produktu Ķīnas tirgum kopumā. Ir ārkārtīgi daudz dažādu tirdziņu, to ir simtiem. Tas ir veids, kā labi var izplatīt savu produktu vai arī mēģināt iekļūt kādā no restorāniem.

Ķīnā diezgan strauji ienākot Amerikas kults. Ja agrāk ķīnieši kafiju nedzēra, tad tagad, kaut gan īsti pie sirds neiet, viņi sēž kafejnīcās un to malko. 
Tā ir. Tas izpaužas ne tikai kafejnīcās, bet arī dažādās dzīves situācijās. Piemēram, kāzu ceremonijās viņiem ļoti vajag ziedu arku un bundžas mašīnai aizmugurē. Ķīna ir interesants mikslis. Tur var sastapt 4000 gadu vecu kultūru ar absolūtu kiču, kas aizgūts, piemēram, no ASV. 

Kā Ķīnā uztver Krievijas kultūru un produktus? 
Viņi Krieviju vairāk saista ar Padomju Savienību. Viņi pie tās nesliecas tik ļoti kā pie Amerikas. Ir gāze, ir nafta, bet tas arī viss. Nav tā, ka viņi gribētu iedibināt šeit Jauno vilni. 
Tikko iedomājos, kā Alla Pugačova ķīniešiem dzied savu dziesmu par sārtajām rozēm. Bet, atgriežoties pie būtiskā, ar ko Latvijas uzņēmējiem ir jārēķinās, ienākot Ķīnas tirgū? Ir dzirdēts par gadījumiem, kad uzņēmējs sāk sarakstīties ar potenciālo biznesa partneri Ķīnā un tad, kad tas uzzina biznesa ideju, pēkšņi pazūd, ideju vienkārši nozogot. 
Protams, visiem uzņēmumiem, braucot pat uz pirmo izstādi, mēs iesakām reģistrēt savu zīmolu. Ja uzņēmējs dodas uz izstādi, tad viņš Ķīnas tirgu ir nopietni apsvēris. Reģistrācija aizņem pusotru gadu, bet tā ir spēkā no iesniegšanas brīža. Maksa ir 900 eiro. Par šo summu tiek aizsargāts zīmola izskats un vārds. Pēc izstādes tieši ar to zīmolu tā īsti neviens cits vairs nevarēs tirgot. 

Bet var sanākt līdzīgi kā ar iPhone, kam ķīnieši ir samainījuši vietām lielos burtus un ražo savu lēto Iphone. 
Jā, tā var sanākt. Runājot par šo piemēru, aizejiet uz jebkuru iPhone veikalu, tas vienmēr būs pilns. Ķīnieši saprot, kas ir un kas nav oriģināls. Tomēr bez zīmola reģistrēšanas šeit neiztikt. Nāciet pie LIAA, mēs jums ieteiksim oficiālos zīmolu reģistratorus, kur to drīkst darīt. 
Ķīna ir slavena ar viltojumiem. It kā tiek paredzēts sods gan par to pirkšanu, gan pārdošanu, bet īsti neviens to neuzrauga. Līdzīgi ir arī ar patērētāju tiesībām: ja sanāk iegādāties nekvalitatīvu preci, īsti nav, kam sūdzēties. 
Viss ir atkarīgs no nozares. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki saindējas ar vietējo pārtiku, un tad gan tiek veiktas milzu izmeklēšanas, uzņēmumi tiek slēgti. Pret pārtikas drošību viņi izturas arvien nopietnāk. Aizvien sarežģītāk ir iziet muitu. 

Vai tas ietekmē arī mūsu preču iespējas ienākt tirgū? 
Patiesībā – nē. Mūsu preču drošības prasības ir krietni augstākas nekā Ķīnai. Problēmas var rasties brīdī, kad viņi nezina, kas tas tāds ir, piemēram, bērzu sula. Ķīnā nezina, kas ir bērzu sula, un mums ir grūti to dabūt tirgū. Viss paskaidrojumu sniegšanas process ir ļoti ilgs. Tad, kad uzņēmums to ir izdarījis pirmo reizi, nākamā jau ir vieglāka. Muitā zina: šis uzņēmums visus pieprasītos paskaidrojumus jau ir veicis, visus nepieciešamos dokumentus uzrādījis. Protams, ceļš nav viegls, jo visi papīri ir jātulko. Bet tas ir tāpat kā ar mellenēm – apjomi, gadiem ejot, pakāpeniski aug. Turklāt partneri nevēlēsies īsti meklēt citu, jo uzticamībai tomēr ir liela nozīme. Pat tad, ja kāds atnāks un piedāvās lētāku bērzu sulu, partneris to noraidīs, jo viņš būs pieradis tieši pie šīs bērzu sulas. Viņš nezina, vai šī jaunā lētākā sula garšos tāpat. 

Ar ko jārēķinās, ienākot tirgū? 
Par šo jautājumu droši vien varētu sarakstīt grāmatas. Vispirms ir jāsaprot, vai nav nekādu juridisku šķēršļu eksportam uz Ķīnu. Parasti labāk sokas tiem, kas tomēr ir pamēģinājuši eksportēt kaut kur citur. Ja Ķīna ir pirmais eksporta tirgus, tad parasti ir smagi. Izņēmums varētu būt tad, ja uzņēmums fokusējas tikai uz Ķīnu. Proti, tas ražo īpašu produktu, par ko jau ir zināms, ka ķīnieši to gribēs pirkt. Jārēķinās, ka šim tirgum ir nepieciešams veltīt ļoti daudz laika. Būs jābrauc uz šejieni un ne vienu reizi vien. Bez tā nevar iztikt. Obligāti ir jāatrod kāds, kas runā ķīniski, vienalga, vai tas būtu Latvijā vai Ķīnā. Realitāte atklāj, ka labi iet tiem, kas nenobīstas noalgot kādu aģentu. Šeit nav tā, ka tu vienojies ar lielveikalu un tad brauc atpakaļ uz Latviju. Ir jāsaprot, ka viņiem nepārtraukti tiek izteikti dažādi piedāvājumi, ka viņi izvēlas to, kur ir mazāka pretestība. Skaidrs, ka viņi izvēlēsies to, ar ko varēs komunicēt ķīniski, nevis lauzīties angļu valodā. 

Vai ir bijuši gadījumi, kad mūsu uzņēmēji patiešām ir piekrāpti? 
Ir bijuši visādi gadījumi, jā. Obligāti jāņem vērā, ka jebkurš līgums ir jāizstrādā gan ķīniski, gan angliski. Jārēķinās, ka līguma spēks būs tam dokumentam, kas būs ķīniešu valodā. Tātad ir jādabū labs tulks. Nevajag skopoties. Jāatceras, ka jebkuras izmaiņas, kas tiek veiktas angliskajā versijā, ir jāizdara arī ķīniskajā, jo problēmsituācijās tieši ķīniskā versija būs tā, ko liks galdā. 

Kādi ķīnieši ir kā uzņēmēji? Kādas ir viņu biznesa manieres kā sadarbības partneriem? 
Ir ļoti liela kultūras barjera, kuru pārvarēt mūsu uzņēmumiem ir liels izaicinājums. Mūsējie ir pieraduši satikties ar savu partneri, vienoties, kam cik procentus maksā, parakstīt īgumu, paspiest roku un atvadīties. Šeit tā nav. Mūsējie to īsti vēl nesaprot. Mēs nevarēsim salauzt Ķīnu. Tie, kam ir jāpielāgojas, esam mēs. Ķīniešu uzņēmējs sākumā tevi gribēs iepazīt kā cilvēku, aicinās tevi vakariņās. Līgums līdz galam tā īsti neko daudz nenozīmē, uzņēmējam būs grūti sevi tiesā aizstāvēt, tāpēc apmēram trīs reizes būtu labi satikties ar potenciālo partneri. Tāpat ķīniešiem ir svarīgi, ka potenciālais sadarbības uzņēmums atrodas, piemēram, Latvijas nacionālajā stendā. Viņa acīs tas parāda, ka Latvija šo uzņēmumu ir izvēlējusies, jo tas ir reprezentabls. Tā ir sava veida garantija, ka ar tevi var strādāt. Kad esat iepazinušies kā cilvēki, tad var sākt runāt par biznesu. Tālākās sarunas ir līdz kaulam kapitālistiskas un ļoti tiešas. Ķīnietis ir racionāls. Ja viņš redz, ka kaut ko var uztaisīt lētāk, viņš uzreiz pateiks. Piemēram – nelīmējiet savas etiķes, mēs tās varam dabūt lētāk, viņi saka. Protams, Ķīnā daudz ko var izdarīt lētāk kā Latvijā. 

Cik daudz Latvijas uzņēmumu ir izrādījuši interesi ražot produkciju uz vietas Ķīnā? 
Interese ir, bet pagaidām reāli uz to iet Food Union. Uzņēmums patlaban būvē rūpnīcu, un tā būs gatava 2017. gadā. Uz Ķīnu tiks sūtīts pulveris, lai uz vietas saražotu galaproduktu. Ir ārkārtīgi sarežģīti uz Ķīnu atvest saldējumu. Turpretī pulveri vienā konteinerā var atvest ļoti daudz, nevajag temperatūras režīmu. 
Atgriežoties pie sarežģījumiem: Ķīnā ir nobloķēts gan Google, gan gmail, gan Facebook, gan daudzas citas interneta vietnes un aplikācijas. Tas noteikti arī mūsējiem ir apgrūtinājums. 
Viņiem ir citas vietnes, citi meklētāji. Visam ir alternatīvas. Viņiem ir gan savs Facebook, gan savs Twitter un WhatsApp. 

Bet kāpēc tas viss ir nobloķēts? Ko tas dod? 
Šis ir sarežģīts jautājums. Viņi mēģina aizsargāt vietējos iedzīvotājus no daudzām ziņām, kas nāk no ārpasaules. Tomēr uzreiz ir jāsaka: tie, kas grib, tie var tikt arī pie tā, kas teorētiski ir nobloķēts. Teju visiem ir VPN serviss, caur ko ir pieejamas pilnīgi visas vietnes. Bloķēšana ir veids, kā viņi mēģina limitēt pieeju un radīt savus portālus. Tomēr šeit jāsaprot, ka lielākajai daļai ķīniešu visi mums svarīgie portāli ir neinteresanti, viņi nerunā angliski, viņi vispār nesaprot latīņu burtus, līdz ar to arī intereses par to īsti nav. 

Vai viņos nav cilvēciskas intereses sadraudzēties ar eiropiešiem vai, piemēram, ar amerikāņiem? 
Viņi ir ļoti draudzīgi, bet lielākā problēma ir valodas barjera. Viņi nerunā angliski, un tur uzreiz arī apstājas vēlme iepazīties. Jauniešu vidū, saprotams, valodu prasmes ir vairāk attīstītas, un tur ir novērojama lielāka interese. Tomēr ir jāatzīst, ka viņi ļoti novērtē un mēģina izprast savu kultūru, arī jaunieši cenšas pieturēties pie savām tradīcijām. Viņi neiet prom no tām, viņi neatsakās. Tieši tāpēc viņiem bieži vien ir pretrunīgas jūtas pret Rietumiem. Tas ir jautājums par identitāti. 

Kā šeit klājas latviešu diasporai? 
Ķīnā orientējoši ir ap 150 latviešu, no tiem Šanhajā apmēram 50, Pekinā – 40. Aktīvākie cits citu noteikti pazīst. Šanhajā mēs sanākam kopā Ziemassvētkos, Jāņos. Esam gandrīz visi, tad skatāmies, kurš neatnāca. (Smejas.) Mūsu vidū ir gan studenti, gan uzņēmēji. 

Jūs esat Ķīnas florbola čempions. 
Tagad domāju, kā jūs tikāt pie šādas informācijas. (Smejas.) 

Mums atšķirībā no Ķīnas darbojas Google. 
(Smejas.) Jā, mēs esam divi latvieši florbolisti. Pārsvarā mūsu komandā ir zviedri un somi. 

Un kas ir panākumu pamatā? Garākas kājas? 
Nu, mēs Latvijā daudz spēlējām hokeju, tas palīdzēja. Godīgi runājot, Ķīnā florbols nav ļoti izplatīts sporta veids. Ja mēs pingpongā būtu čempioni, tad tas gan būtu ievērības cienīgs sasniegums. Pagaidām neizdodas noorganizēt latviešu futbola komandu, bet es lieku lielas cerības uz nākotni. Mēs vēlamies, lai vairāk latviešu studentu brauc uz Ķīnu apmaiņas programmās, arī otrādi. Vēl svarīgāk tas būtu, runājot par biznesa perspektīvām. Viņi Latvijā pamācītos četrus gadus, pa šo laiku saprotot, kāda iestāde kam paredzēta, un pēc tam, visticamāk, Latvija viņiem būtu tā vieta, kur veidot starta punktu. Tā ir viena no atslēgām, ar kuru mēs varam popularizēt Latviju. 

Autors: Aļona Zandere
Dienas Bizness
www.db.lv(link is external)