Šogad visi jēri izpirkti - eksportam dzīvnieku pietrūkst

02.08.2016.

Uz šā gada 1. janvāri kopējais dzīvnieku skaits nozarē pārsniedza 100 tūkstošus un tas noticis pirmoreiz pēdējo 20 gadu laikā. Latvijas Aitu audzētāju asociācijas (LAAA) pārstāve Dina Avotiņa dzīvnieku skaita palielināšanos vērtē kā ļoti pozitīvu tendenci, taču eksportam ar to ir par maz. “Pašlaik spējam nodrošināt tikai vietējo tirgu. Ja būtu vairāk jāeksportē, tad vietējā tirgū jēra gaļas pietrūktu,” stāsta Avotiņa. Šobrīd darbojas vairākas kautuves, kas sadarbojas ar Skandināvijas valstīm, eksportējot jau safasētu jēra gaļu, bet dzīvu dzīvnieku eksports praktiski nenotiek – Avotiņa atceras tikai vienu gadījumu pirms vairākiem gadiem, kad dzīvi dzīvnieki tika izvesti ārpus Latvijas. Zemkopības ministrijas (ZM) apkopotā informācija rāda, ka dzīvi dzīvnieki – septiņas aitas – eksportēti vien 2011. gadā. Lai arī jēra gaļas eksports pēdējos gados arvien pieaug – pērn ārpus Latvijas realizētas teju 100 tonnas –, tirdzniecības bilance pēdējos sešos gados saglabājas negatīva – imports ir lielāks nekā eksports. Galvenās jēra gaļas eksporta valstis 2015. gadā bija Somija, uz kuru eksportēti 52% no kopējā eksporta apjoma, Lietuva (35%) un Igaunija, bet nozīmīgākās importa valstis – Nīderlande, Vācija, Lietuva un Igaunija.

Pietrūkst dzīvnieku

Lai varētu izaudzēto produkciju nodrošināt eksporta vajadzībām un lai Latvijas aitu audzētāji varētu konkurēt Eiropas valstu tirgos, nepieciešams vismaz desmit reižu lielāks aitu māšu skaits nekā tagad – ap 500 tūkstošiem, lēš LAAA pārstāve. Salīdzinājumam – pirmās brīvvalsts laikā Latvijā bijis teju pusotrs miljons aitu. Avotiņa domā, ka mums ir lielas iespējas “iet uz priekšu un sasniegt ideālo ciparu”. Tiesa, tad saimniekiem ir jābūt uz tirgu orientētiem un jādomā par aitkopību kā biznesu, nevis jādarbojas hobija līmenī, kad aitas tiek izmantotas kā zāles pļāvēji – tas gaļas iegūšanai nederot.

Orientēšanos uz biznesu un ganāmpulku palielināšanu kā galvenos darāmos darbus min arī citi nozares pārstāvji. “Lietderīgi ganāmpulkā ir audzēt 400 – 1000 aitu mātes. Ja skaits ir mazāks, tas nav nopietni. Jāveidojas vismaz 30 saimniecībām ar 1000 aitām katrā un tad var veidoties kooperēšanās modelis ar savu plānošanu, mārketingu un tad var veidot labu piedāvājumu uzpircējiem,” uzskata SIA “Meža māja” saimnieks Juris Bērziņš. Viņa bioloģiskā saimniecība ir augoša – kopā ar jēriem ir 290 dzīvnieku un visi jēri tiek saglabāti. Latgalē ar aitkopību ir izdevīgi nodarboties – zemes vairāk piemērotas tieši aitkopībai, nevis graudaugu audzēšanai. Tomēr nozare ir smaga – ietilpīga gan materiālajā, gan laika resursu ziņā. Aitkopība kā bizness ir liels izaicinājums lauksaimniekiem, jo jābūt daudz brīvas zemes, lai turētu vismaz 500 aitas. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā vēl nav tādas patērētāju kultūras, kas spētu noteikt liemeņa kvalitāti. Turklāt jārēķinās ar nopietniem ieguldījumiem, lai liemenis būtu kvalitatīvs.

Šogad visi jēri izpirkti

SIA “Springaita” valdes locekle Elita Norberte gan domā, ka pašmāju tirgus joprojām nav piepildīts ar jēra gaļu un darāmā vēl daudz. “Nav apjoma un trūkst kooperācijas,” kā iemeslus nelielajam eksportam min Norberte. Viņas saimniecībā ir aptuveni 200 aitu mātes, bet kopējais dzīvnieku skaits – ap 500 – 600. Šogad visi jēri izpirkti, jo daudzi vēlas attīstīt aitkopību. “Cūkkopības nozarē daudzi pārtraukuši saimniekot, arī piena nozarē lemj par pārorientēšanos, līdz ar to bija liels pieprasījums pēc jēriem,” stāsta saimniece. Turklāt daudzi nolēmuši šo biznesu uzsākt, jo pieejams atbalsts.

Tiesa, korekcijas var ieviest nākamais gads, kad vairs netiks maksāts atbalsts šķirnes saimniecībām par šķirnes aitu mātēm. LAAA vēsta, ka trīs saimniecības jau pārtraukušas vaislas materiāla ražošanu, bet 42 to dara. “Citi vēl domās, vai turpināt šķirnes statusa izmantošanu. Ja šis atbalsts netiks atjaunots, ar aitkopību varēs nodarboties tikai bagāti cilvēki,” rezumē D. Avotiņa. Saimnieki jau redz, ka tuvojas bada gads. “Nākamais gads visu saliks pa vietām. Šis maksājums kompensēja vajadzību pēc finansējuma, bet tagad būs jautājums, vai vērts aitas audzēt. Un tad būs redzams, vai nozarē paliks tie, kas to uzskata par biznesu vai tikai par hobiju,” spriež “Meža mājas” saimnieks.

Jāatgādina – jau pirms trim gadiem izstrādātajā nozares stratēģijā kā viena no problēmām tika definēts nepietiekamais dzīvnieku skaits. Proti, stratēģijas izstrādes laikā sagatavotais aptuvenais ieguldījumu – ieņēmumu modelis liecināja, ka tirgspējīgas pilnas slodzes jēra gaļas ražošanas saimniecības ganāmpulka minimālais dzīvnieku skaits ir 240 aitu mātes. Tobrīd šādu saimniecību nebija daudz, un arī kopējie nozares darbības apjomi bija nelieli.

Kā problēma iezīmēts tas, ka nozares iekšienē nav potenciāla straujas attīstības nodrošināšanai, trūkst nepieciešamo zināšanu un finanšu resursu. Lai panāktu straujāku nozares izaugsmi, vajadzīgs komplekss risinājums – apmācības, pētījumi, saimniecību tehnoloģiskais nodrošinājums, pirmapstrādes jaudas aitu audzētāju kooperatīvās sistēmas ietvaros. Tieši kooperācija jeb sadarbība produkcijas pārdošanai un virzīšanai tirgū nozarē ir vāji attīstīta – līdz šim to risinājusi katra saimniecība atsevišķi, kas arī ietekmē produkcijas pašizmaksu.

SIA “SF17” saimnieka Joahima Šultheisa saimniecībā ir 400 dzīvnieku, tostarp 230 aitu mātes. Izaudzēto viņš piegādā vietējam tirgum – lielākoties veikaliem “Stockmann”, “Lauku bode” un Ādažu veikalam. Viņš atzīst, ka šobrīd ir par daudz šķirņu un nav vienādas kvalitātes. Ja problemātiski ir dabūt vienu fūri ar vienāda vecuma, kvalitātes un svara jēriem, tad par kādu eksportu vispār varam runāt. Lai eksports augtu, viņaprāt, jāaug aitu skaitam, kā arī jāaudzē noteiktas šķirnes aitas. Viņš pats rudenī plāno uz Baltkrieviju eksportēt vaislas dzīvniekus – to cena esot tāda pati kā citās Eiropas valstīs. 30 vaislas dzīvniekus uz šo valsti viņš eksportējis jau pagājušajā gadā.

Jeri_11

Patēriņš aug

Vietējais tirgus ir piepildīts, jēra gaļas deficīta pašreiz nav, teic Avotiņa. Par to pārliecinājās arī “LA”, apmeklējot Rīgas Centrāltirgu, kur plašā sortimentā pieejama jēra gaļa. Tiesa, jēra cenas nav no lētākajām – karbonāde un šķiņķis maksā ap 8 eiro/kg, jēra lāpstiņa un ribiņas ir divreiz lētākas. Viena daļa tirgotāju atzina, ka jēra gaļu pērk arvien vairāk, jo tā ir veselīgāka, citi – ka pircēji priekšroku tomēr dod cūkgaļai. Lielākoties pārdevējas teica, ka jēra gaļa atvesta no Preiļu puses, tikai vienā vietā nosauca piegādātāja vārdu – z/s “Musino”. Te gan jāatgādina, ka šī Krasnogorkā esošā kautuve pirms pāris gadiem bija viena no zirgu gaļas skandālā iesaistītajām, kur nebija nodrošināta gaļas izsekojamība.

To, ka patērētāji kļūst izglītotāki un pieaug jēra gaļas patēriņš, daļēji apstiprina tirgotāji, tomēr oficiālas statistikas par patēriņu trūkst. Jārēķinās, ka jēra gaļas cena ir augstāka nekā cūkgaļa un liellopu gaļa, līdz ar to patērētāji iepirkumu grozā to neizvēlas kā galveno. Arī Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe zina teikt, ka jēra gaļa ir specifiska un lielākoties to izmanto pašpatēriņam vai tiešajā tirdzniecībā. Pēdējā laikā par tās iepirkšanu gan pieaugusi interese no restorāniem. Visā pasaulē jēra gaļa gan atrodas ekskluzīvo produktu nišā un tā ir salīdzinoši dārga. Piemēram, saldēts Jaunzēlandes jērs maksā dārgāk nekā pašu mājās izaudzētais. Gulbe lielākas cerības saistītu ar eksporta palielināšanu, nevis patēriņa pieaugumu vietējā tirgū, jo “šī gaļa ir salīdzinoši dārga un ne visi to māk pagatavot”.