Koka māju ražotāji mērķē uz Vācijas, Zviedrijas un Japānas tirgu

Latvijas Koka būvniecības klastera uzņēmumi cer jau nākamgad apgūt Vācijas un Japānas tirgu un centīsies palielināt eksporta apjomus uz Zviedriju, kur līdz šim tiek pārdots niecīgs skaits Latvijā ražoto koka māju, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja klastera izpilddirektors Gatis Zamurs. Patlaban 56% no nozares kopējā eksporta nonāk Norvēģijā un, lai gan šis tirgus ir drošs un stabils, kā arī pieprasījums nesamazinās, tomēr risku diversificēšanai klasteris mērķtiecīgi meklē jaunus tirgus. Tāpat tuvākā gada laikā plānots attīstīt eksportu uz Franciju un palielināt to uz Angliju, kur jau patlaban ir labas iestrādes.

Latvijas Koka būvniecības klastera uzņēmumiem pērn bijis ievērojams eksporta apjomu pieaugums - 58%.  Pamatā klastera uzņēmumi strādā eksportam - cik no saražotajām mājām kopumā tiek eksportētas, kuri ir galvenie eksporta tirgi?

Jau vēsturiski ir izveidojies tā, ka mūsu galvenais tirgus ir Skandināvija un - vēl precīzāk - Norvēģija.

Tāpēc, ka Norvēģijā ir pieprasīta dzīvošana koka mājās?

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, norvēģi ļoti labi pazīst koka mājas, tāpat kā pie mums, tā ir arī viņu tradicionālā būvniecība. Līdz ar to tur nevienam nav jāstāsta, kas ir koka karkasa mājas, kas ir guļbūves, viņi tajās jau dzīvo un labprāt vēlas dzīvot.

Otrs iemesls - brīnišķīgā ekonomiskā situācija Norvēģijā. Tiek atklātas arvien jaunas naftas atradnes, ekonomika dzīvo tik labi kā nekur citur. Kad ekonomikai klājas labi, vienmēr parādās paaugstināts pieprasījums pēc nekustamā īpašuma. Lai arī jau gadiem ilgi tiek runāts par to, ka Norvēģijā veidojas nekustamā īpašuma burbulis, mans arguments ir tāds, ka norvēģi atšķirībā no Latvijas „treknajos gados" šo burbuli var atļauties. Norvēģijā ekonomiku audzē nevis viegli pieejamā kredītu nauda, bet gan naftas ieguve, un pēc šī produkta pieprasījums pasaulē ir milzīgs.

Cik daudz no nozares kopējā produkcijas apjoma tiek eksportēts un cik lielu daļu eksportā aizņem Norvēģija?

No biznesa teorijas viedokļa Norvēģija aizņem neveselīgi lielu daļu, jo uz Norvēģiju tiek eksportēti 56% no kopējā eksporta apjoma. Pārējās eksporta pīrāga daļas sadalās starp Franciju, Nīderlandi, Lielbritāniju un Zviedriju.

Vai uz Somiju nekas netiek eksportēts? Šajā valstī arī koka būvniecība un tradīcija dzīvot koka mājās ir ļoti izplatīta.

Jā, bet somi un arī zviedri paši diezgan labi prot būvēt koka mājas. Zviedrijā un Somijā paši daudz būvē koka mājas, bet viņu darbaspēks ir daudz dārgāks nekā latviešu, līdz ar to viņu koka būvniecība ir ļoti tehniski piesātināta un tajā daudz tiek izmantots mašīnu darbs. Savukārt mašinērija samazina fleksibilitāti - viņu mājas ir ļoti standartizētas, viņi savus tirgus ir pieradinājuši pie noteikta mājas izskata, ir kādi desmit iespējamie varianti un, ja tajos kaut ko grib izmainīt, par to ir jāmaksā ļoti daudz.

Latvijā koku māju būvniecībā ļoti daudz tiek izmantots cilvēku darbs, līdz ar to esam daudz fleksiblāki. Koka māju ražošana notiek šādi - viss, cik vien tas ir iespējams, tiek saražots rūpnīcās Latvijā. Mājas sienas ir sadalītas paneļos, tie tiek ražoti Latvijā, sakrauti fūrēs, aizvesti uz Norvēģiju un pēc lego klucīšu principa tur saskrūvēti kopā.

Saskrūvēšanu arī veic strādnieki no Latvijas?

Lielākoties skrūvējam paši, jo pašiem ar savu produktu strādāt ir vieglāk. Bieži ir arī gadījumi, kad būvniecību veic Latvijas uzņēmumu partneri ārzemēs. Visa pievienotā vērtība un iemesls, kāpēc nozare tik strauji aug un ir konkurētspējīga, ir tajā, ka liela daļa darba tiek paveikta šeit uz vietas Latvijā. Mājas te ražo pieredzējuši cilvēki, un cilvēku daudzums attiecībā pret mašīnām ir liels - vienalga, vai būvējam desmit pilnīgi vienīgas mājas vai desmit dažādas, mums to dara cilvēki. Tad, kad šo darbu veic mašīna, tā nevar tik fleksibli veikt izmaiņas konstrukcijās.

Kāpēc Norvēģijā ir tāds pieprasījums pēc Latvijā ražotām koka mājām? Somi būvē paši, zviedri būvē paši, nevar taču teikt, ka norvēģi nemācētu būvēt koka mājas, viņiem ir gadsimtu pieredze?

Norvēģi prot būvēt koka mājas, bet norvēģis šobrīd ir tik dārgs, ka ražošana Norvēģijā praktiski nav iespējama. Ko mēs zinām no Norvēģijas - tikai "Statoil", kas arī vairs nav norvēģu, un lašus. Tā ir vienīgā pievienotā vērtība, ko viņi var radīt, bet reālā rūpniecība tur samazinās ar katru gadu, jo norvēģu darbaspēks ir ļoti dārgs. Domāju, ka Eiropā nav dārgāka darbaspēka, varbūt vienīgi Šveicē, Lihtenšteinā un līdzīgās valstīs.

Norvēģija ir arī viena no retajām Eiropas valstīm, ar kuru Latvijai ir pozitīva ekonomiskā bilance, proti, mēs daudz vairāk eksportējam uz Norvēģiju nekā importējam no Norvēģijas, lai gan Latvijā ir diezgan importējoša ekonomika.

Kad un kādā veidā Latvijas koka māju būvnieki ieguva Norvēģijas tirgu, kā tur izdevās nostiprināties?

Tas ir sācies vēsturiski, 90.gados, kad sākām strādāt šajā virzienā, atcerēties savas kompetences koka māju būvniecībā. Koka māju tirgus Latvijā vienmēr bijis salīdzinoši mazs, tāpēc uzņēmumiem bija jāmeklē tirgi ārpusē, lai spētu konkurēt. Norvēģija mums ir ļoti ērts tirgus - viens otra mentalitāti saprotam labāk nekā, piemēram, Francijas, ar kuru ir daudz grūtāk strādāt. Francijas ekonomika ciparos uz papīra izskatās brīnišķīgi, koka māju būvniecības īpatsvars aug, lai gan kopējie būvniecības apjomi stagnē. Līdz ar to jūtam, ka tur ir potenciāls, tā ir 60 miljonu valsts, tomēr saprasties ar frančiem ir ļoti grūti. Veiksmīgi strādāt Francijā izdodas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem uzņēmumiem. Ar norvēģiem tādu problēmu nav, tomēr dzīvojam vienā reģionā, spējam saprasties.

Otrs liels dzinulis koka karkasu māju ražošanā un eksportā uz Norvēģiju bija mūsu slavenie "treknie gadi". Tas bija laiks, kad visiem privātmājas vajadzēja jau "vakar" un koka karkasu māju būvniecība šādam pieprasījumam bija ļoti ērta, jo būvēšanas ātrums ir ļoti liels. Aptuveni 150 kvadrātmetrus lielu koka karkasa māju pēc tās izgatavošanas var saskrūvēt nedēļas laikā un pēc nedēļas jaunais īpašnieks jau var nākt iekšā un ķerties pie tiem iekšdarbiem, ko rūpnīcā nevar izdarīt. "Treknajos gados" cilvēki saprata, ka tā ir laba iespēja lielā ātrumā saražot daudz nekustamo īpašumu. Visiem zināms, ar ko beidzās "treknie gadi", un tajā brīdī, lai nebūtu jāslēdz visas koka māju rūpnīcas, bija jāmeklē citas iespējas, un tās ir atrastas tieši eksporta tirgos.

Tātad lielā mērā eksporta tirgi tika apgūti 2009. un 2010.gadā?

Jā. Pirms tam bija kādi atsevišķi mēģinājumi, tad nāca īss periods, kurā uzņēmumi koncentrējās uz vietējo tirgu, jo bija liels pieprasījums. Šis periods ātri beidzās, un bija jāmeklē jaunas iespējas strādāt kaut kur citur.

Kā notiek eksporta iespēju meklējumi? Tiek meklēts konkrēts pircējs, piemēram, īpašnieks privātmājai, vai tiek meklēti uzņēmumi - sadarbības partneri?

Mūsu ideālais partneris ārzemēs ir mazais vai vidējais būvnieks jeb nekustamo īpašumu attīstītājs, jo mēs no Latvijas nevaram strādāt ar gala patērētāju. To nosaka vietējo tirgu protekcionisms, jo viņi nevēlas, lai Austrumeiropa pārņem visu.

Piemēram, lai ēkā izveidotu elektroinstalāciju, ir jābūt Norvēģijā vai Francijā sertificētam elektriķim. Tādu mums Latvijā nav. Tāpat arī ar santehnikas darbiem - jābūt, piemēram, Norvēģijas sertifikātam, Latvijā to iegūt nevar, bet aizbraukt uz Norvēģiju un iegūt to tur ir ļoti dārgi. Līdz ar to mums vienmēr un visos tirgos ir vajadzīgs partneris un, kā es vienmēr un visiem klastera uzņēmumiem saku, - tavs uzņēmums ir tik labs, cik labs ir tavs partneris.

Mēs atrodam šos partnerus, izdarām viņiem ražošanas darbu, un tad viņiem ir savas brigādes līdz 10 cilvēkiem, kuras mājā nāk iekšā pēc tam, kad esam pabeiguši ēkas montāžu. Tad jau sākas darbs ar gala klientu, māja tiek pabeigta tā, lai to varētu nodot klientam. Latvijas uzņēmumu mēģinājumi strādāt ar gala klientu vienmēr ir izvērtušies par lielu laika patēriņu un problēmām, jo māja ir ļoti emocionāla lieta un katrs māju grib tādu, kādu viņš to ir izdomājis. Ja mēs atrodamies 1000 kilometrus no būvobjekta, tad nevaram atbraukt un pieskrūvēt skapīti tur, kur klients to ir iedomājies. Tās ir klientu prasības, tās tiek respektētas, bet to dara vietējās brigādes.

Kāds Latvijas koka māju būvniekiem Norvēģijas tirgus ir naudas izteiksmē, un cik koka mājas gada laikā nonāk Norvēģijā?

Naudas izteiksmē tie ir aptuveni 28 miljoni eiro. Māju izteiksmē rēķināt būtu nekorekti, jo mājas ir ļoti dažādas. Piemēram, viena no lielākajām un modernākajām klastera rūpnīcām "Husvik" pagājušo gadu iesāka ar lielas slimnīcas projektu Oslo. Tā ir daudzstāvu ēka, kurai visas nesošās konstrukcijas ir betonā, taču pārējo veido koka paneļi. Tas ir piecu miljonu eiro pasūtījums, bet fiziskā izteiksmē tā ir viena māja.

Pamatā tomēr klastera uzņēmumi strādā ar dzīvojamām vienģimeņu mājām, rindu mājām, ideālā variantā - ciematiem. Pārsvarā tās ir privātmājas, ciemati veido nelielu daļu no kopējā apjoma, un tieši privātmājas ir tas sektors, kurā koks un koka būvniecība tiek visvairāk novērtēti.

Ja runājam par privātmājām, izslēdzot tādus milzu projektus kā minētā slimnīca, cik mājas gadā tiek eksportētas uz Norvēģiju?

Tie noteikti ir vairāki simti privātmāju gadā. Piemēram, tikai viena no lielākajām klastera kompānijām "Eko House International" pāris gados Norvēģijā uzbūvējusi 100 mājas, un tā ir tikai viena no vairāk nekā 30 kompānijām. Domāju, ka kopumā jau esam uzbūvējuši vairākus tūkstošus privātmāju Norvēģijā.

Norvēģijas īpatsvars eksportā tomēr ir ļoti liels - 56%, tātad noteikti ir vajadzīgi jauni tirgi, lai diversificētu riskus. Kā šie tirgi tiek meklēti?

Tas ir viens no klastera stratēģiskajiem uzdevumiem - diversificēt riskus. Šobrīd mēs visas olas turam vienā groziņā - Norvēģijas tirgū. Lai arī šis tirgus ir labs un izskatās drošs, tomēr skaidrs, ka šāds eksporta sadalījums nav veselīgs.

Klastera uzdevums ir meklēt jaunus tirgus, piesaistīt jaunus klientus. Viena no vienkāršākajām un saprotamākajām klastera aktivitātēm ir regulāri veiktās tirdzniecības misijas. Respektīvi, aicinām mazos un vidējos būvniekus un nekustamo īpašumu projektu attīstītājus uz Latviju un rādām viņiem, kas te notiek un ko mēs varam. Tas ir efektīvākais veids, kā piesaistīt jaunus sadarbības partnerus, jo ārzemēs bildes par Latviju nav gandrīz nekādas. Tas iespaids, ko ārzemnieki šeit iegūst, redzot Latvijas ražošanas uzņēmumus, ir labākais mārketinga instruments, jo ražotnes ir modernas, pieredze ir ļoti liela.

Vai notiek piedalīšanās izstādēs ārzemēs, un vai tas arī ļauj piesaistīt klientus?

Notiek, taču izstādes koka būvniecības nozarē ir ļoti specifiska lieta. Izstādes apmeklē ļoti daudzas privātpersonas jeb gala patērētāji. Šiem klientiem mums īsti nav ko teikt, viņiem vienmēr jāsaka - jā, mēs šo produktu varam piedāvāt, protam un esam to darījuši, bet, lai tu ar mums strādātu, nepieciešams kāds vietējais būvnieks. Protams, privātpersonai, kas nav iesaistīta būvniecībā, tas ir pārāk sarežģīti, līdz ar to kontakti ar gala patērētājiem neveidojas.

Protams, uz profesionālajām nozares izstādēm braucam - tām, kur zinām, ka pretī satiksim nozares profesionāļus. Tomēr mūsu pieredze ar plašām koka būvniecībai veltītām izstādēm liecina, ka tās nav pietiekami efektīvas, lai turpinātu tajās piedalīties. Ik pa laikam tas tiek darīts, par sevi tiek atgādināts, bet tas nav mūsu efektīvākais mārketinga instruments.

No kādiem potenciālajiem jaunajiem tirgiem aicināt tirdzniecības misijas?

Šogad no jaunajiem tirgiem bija tirdzniecības misija no Zviedrijas.

Bet Zviedrija jau ir minēta klastera uzņēmumu eksporta tirgos.

Zviedrijas tirgus patlaban ir ļoti mazs, salīdzinot ar to, kāds tas varētu būt. Mums ir atsevišķi spēcīgi uzņēmumi, kas šajā tirgū kaut kādā veidā ir iefiltrējušies, bet kopumā šis tirgus ir mazs un noteikti varētu būt lielāks.

Otrs jaunais tirgus ir Vācija. Šogad Latvijā viesojās tirdzniecības misija no Vācijas, kuras dalībnieki bija ļoti pārsteigti par to, ko šeit redzēja. Pēc šīs misijas mēs gan uzreiz sapratām, ka Vācijā strādā savādāk, prasības ir savādākas un vācieši ir nedaudz specifiski. Lai strādātu ar šo tirgu, mums viņiem ir nedaudz jāpielāgojas, bet tas viss ir izdarāms, viss ir reāls. Tā Latvijas koka būvniekiem ir jauna iespēja.

Vācijas tirgus līdz šim Latvijas koka māju būvniekiem nav bijis vispār?

Vācijas tirgus patlaban ir ļoti maz, domāju, ka tas ir mazāk par 1% no tā, ko Latvijas koka māju būvnieki vispār saražo. Tāpēc, statistikā redzot, ka poļi, čehi, slovāki prot aizvest savas mājas uz Vāciju un pārdot, rodas sajūta, ka to vajadzētu prast arī mums.

Pats interesantākais šī gada jaunais tirgus, ko es atklāju, ir Japāna, jo statistika rāda, ka igauņi un somi savas mājas ved uz Japānu, bet mums šis tirgus ir absolūta nulle. Pavasarī devos uz Japānu un tur ieraudzīju lielisku eksporta iespēju Latvijas frēzētajām guļbūvēm. Japānā tās tāpat kā citur ir nišas produkts, bet valstī ir 128 miljoni iedzīvotāju, līdz ar to mums pietiks un arī pāri paliks.

Bet vai atmaksāsies guļbūvju māju transportēšana uz Japānu?

Atmaksāsies arī transportēšana, jo, kā jau minēju, uz  Japānu mājas eksportē arī igauņi un somi. Loģistikā braukšana no Eiropas uz Tālajiem Austrumiem vienmēr būs lētāka nekā no Tālajiem Austrumiem uz Eiropu, jo Eiropa no tā gala importē daudz vairāk, līdz ar to kuģi atpakaļ brauc gandrīz pustukši un transporta kompānijas ir ieinteresētas, lai jūs šajā kuģī vismaz kaut ko iekraujat. Transportēšanas laiks ir ilgs, konteiners uz Japānu kuģo 50 dienas, bet viņi pie tā ir pieraduši.

Japānas specifika ir tā, ka atšķirībā no eiropieša, kurš savu māju jau ir nosapņojis un viņam ir skaidrs, kā tai jāizskatās, Japānā tā nav. Viņiem ir standarta frēzēto guļbaļķu māju tirgotājs, kuram piedāvājumā ir, piemēram, seši māju varianti, katram no tiem ir trīs izmēru varianti, un tas arī ir viss. Neviens nejautā, kur tu gribi logu vai skapīti - tava māja izskatīsies tieši tā un ne citādi. Kad jautāju, kāpēc tā tiek darīts un vai no šādas pieejas nerodas kādas problēmas, man atbildēja, ka nē, jo koka māja pati par sevi japāņiem jau ir kaut kas tik ekskluzīvs, ka neviens nemēģina vēl tālāk realizēt kādas savas ambīcijas par mājas izskatu. Cilvēks jau tāpat ir emocionāli pārņemts ar faktu, ka dzīvos koka mājā.

Kāpēc Japānā būtu pieprasījums tieši pēc guļbūvēm?

Japānā pieprasa guļbūves, jo japāņu prasības pret energoefektivitāti ir ļoti zemas. Koka karkasa mājas uz turieni vest nevaram, jo viņi pieprasa tik plānas, kādās latvietis nekad nedzīvos. Lai arī Japānā ir aukstas un sniegotas ziemas, japāņi koka karkasa mājas nesiltina - mums tas liekas neloģiski, taču japāņi atbild, ka viņi ir pacietīgi un viņiem nevajag siltāku.

Līdz ar to mūsu frēzbaļķu mājas, kas normālā formā Eiropā skaitās neefektīvākas par siltinātām koka karkasa mājām, Japānā ir ļoti siltas mājas.

Un Skandināvijas valstu tirgos vairāk pieprasītas ir koka karkasa mājas, nevis guļbūves?

Ir Norvēģija, kurā nospiedoši lielāko daļu no tirgus - pāri par 80% - veido koka karkasa mājas un otra daļa ir guļbūves, bet norvēģiem tāpat kā mums labāk patīk ar roku tēstas guļbūves. Savukārt zviedriem un somiem labāk patīk guļbūves no frēzbaļķiem, kas ir ražoti ar mašīnu un visi izskatās vienādi.

Tātad potenciālie jaunie tirgi ir Vācija un tagad arī Japāna?

Jauni tirgi joprojām ir arī Francija, kas jau ir mūsu tirgus, bet pie kura ļoti daudz ir jāstrādā. Mums jau ir iestrādes Anglijā, un klasterī ir viens uzņēmums, kas šajā valstī ir ļoti spēcīgs - tas ir "Nordic Homes". Domāju, ka viņu moduļu māju būvniecība Anglijā ir ļoti attīstīta, un tas ir tirgus ar lielu potenciālu.

Francija ir ar potenciālu, esam pievērsušies Vācijai un, pieliekot klāt vēl Zviedriju, varēsim jau runāt par eksporta bildi, kurā riski ir pietiekami labi diversificēti.

Tomēr, koka māju būvniecības bizness ir samērā lēns, un, tā kā šogad pie mums viesojās tirdzniecības misijas, tad tikai nākamgad varēšu atbildēt, kā mums šajos jaunajos tirgos veicas.

Tas nozīmē, ka no pirmās tirdzniecības misijas un iepazīšanās līdz pirmajiem līgumiem paiet vismaz gads?

Es visiem klastera uzņēmumiem, lai neradītu viņiem liekas ilūzijas, saku, ka tas ir vismaz gads. Nepieciešams vismaz gads, lai tiktu pie īstajiem cilvēkiem, atrastu sadarbības partnerus, izveidotos savstarpēja uzticēšanās, tiktu slēgti pirmie darījumi.

Koka mājas ražo daudzi - somi, zviedri, igauņi, lietuvieši, poļi, čehi, slovāki, visi tās eksportē. Tātad konkurence nozarē ir ļoti liela?

Konkurence ar katru gadu paliek lielāka. Ja 2013.gadā mums bija 58% pieaugums, tad - ar visiem maniem optimistiskākajiem aprēķiniem - vēl vienu tādu lēcienu šogad nepiedzīvosim. Mana mērenā prognoze ir tāda, ka mēs varētu šogad noturēt pērn sasniegto līmeni. Konkurence aug, koka mājas sāk ražot visi, Norvēģija patīk visiem, un tagad sākas tāda nopietna cīņa par tirgiem. Tomēr neparedzu, ka varētu būt apjoma samazinājumi, un domāju, ka katrs nākamais gads būs rekordgads, kā tas ir noticis arī līdz šim.

Ja 2015.gadā eksporta tirgus papildinātu Vācija, Japāna, augtu apjomi Francijā un Zviedrijā, vai nākamgad varētu būt lielāks apjomu pieaugums?

Protams, taču patlaban vēl ir tāda kā taustīšanās, vienam otra iepazīšana, piemēram, japāņu uzticības iegūšana ir pavisam savādāka nekā eiropiešiem. Uzticības iegūšanā jāiegulda ļoti daudz savas enerģijas, viņiem jājūtas šeit politiski gaidītiem, klienti ir "jāsilda", lai viņi šeit justos labi un mierīgi, jo viņi tomēr ir atbraukuši uz otru pasaules malu un viņiem mūsu mentalitāte ir nepazīstama tikpat lielā mērā, cik mums viņējā.

Kāda ir Latvijas koka māju ražotāju konkurētspēja salīdzinājumā ar citiem konkurentiem? Produkcija noteikti ir lētāka nekā somiem vai zviedriem, taču salīdzinājumā ar igauņiem un lietuviešiem cenu līmenim jābūt līdzīgam. Kā izdodas konkurēt ar tuvākajiem kaimiņiem?

Situācija ir tāda, ka Igaunija ir galvastiesu priekšā Latvijai, jo 90.gados somi un zviedri daudzas savas koka māju ražotnes vienkārši izvietoja Igaunijā. Līdz ar to šī nozare Igaunijā ir lielāka, bet tā spēlē pēc citādākiem noteikumiem, tāpēc salīdzināt ar Latviju būtu nekorekti. Ļoti daudzas Igaunijas rūpnīcas vienkārši ir šajā valstī izvietotas skandināvu rūpnīcas, kuras turpina ražot mājas saviem klientiem, pārdošanas birojiem atrodoties savās mērķa valstīs.

Igaunijas ražotnes pašas nemeklē pircējus un klientus savām mājām?

Tieši tā. Viņi ir daudz vairāk ražotāji, bet mēs esam gan ražotāji, gan pārdevēji.

Savukārt Lietuvas koka māju ražotāji vairāk ir koncentrējušies uz Vācijas un Francijas tirgiem, un šajos tirgos lietuvieši daudz ko dara caur poļiem, bet poļiem ar Franciju jau vēsturiski ir ļoti labas attiecības. Rezultātā lietuvieši "uzsēžas uz poļu astes" un brauc ar viņiem kopā.

Tas, ka Latvijas koka māju būvnieki paši ir ražotāji un pārdevēji, nosacīti ir mūsu priekšrocība, jo tad mūsu gala klients ir daudz stabilāks, jo arī klientam vienmēr ir vēlēšanās tikt maksimāli tuvāk klāt pie ražotāja, lai pa vidu nebūtu, piemēram, zviedru vai poļu starpnieks vai vēl kāds cits. Braucam arī ciemos pie saviem klientiem izejošajās tirdzniecības misijās, sēžam pie viena galda un runājam par to, kā kopā strādāt.

Protams, arī Lietuvā un Igaunijā ir ražotāji, kuri paši meklē sev klientus un ir arī pa kādam uzņēmumam Latvijā, kuram ir skandināvu īpašnieki, kas uzņēmumam nodrošina tirgu.

Kad izveidojās Latvijas Koka būvniecības klasteris, un kas bija tā izveidošanas iniciators?

Klasteris nodibinājās 2011.gada beigās, kad apvienojās koka māju ražotāji, un reāli aktīva darbība sākās no 2012.gada.

Klastera izveides iniciatīva nāca no manis, jo pats esmu nozarē strādājis un redzēju, ka nozarei nav asociācijas. Šī ir ekonomikai ļoti veselīga nozare, jo izmantojam vietējos koksnes resursus un vietējās kompetences, kas ir mūsu inženieri, līdz ar to, saliekot to visu kopā un eksportējot gala produktu, esam ļoti veselīgi tautsaimniecībai.

Saaicināju kopā nozares uzņēmējus un izteicu iniciatīvu izveidot klasteri un sākt kopīgas darbības, lai viens otram atvieglotu dzīvi. Varam mācīties viens no otra pieredzes, esam piesaistījuši arī ES līdzfinansējumu nozares attīstībai, kas ir vēl viens stimuls strādāt kopā.

Cik lielu finansējumu?

Kopējais finansējums klastera darbībai trīs gadiem bija paredzēts ap 360 000 latu jeb nedaudz vairāk par 500 000 eiro. Ir pagājis laiks, šis tas ir mainījies, domāju, ka tik daudz naudas neapgūsim, bet tas ir ļoti liels atspaids uzņēmumiem. Katrs klastera dalībnieks var saņemt 10 000 latu jeb 14 200 eiro, lai attīstītu savas eksporta aktivitātes. Kad uzņēmums veic eksporta aktivitātes, piemēram, publicējas ārvalstu presē vai dodas tirdzniecības misijās, var saņemt 75% līdzfinansējumu savai darbībai no klastera programmas.

Cik uzņēmumu sākotnēji izveidoja klasteri, un vai to skaits ir audzis?

Uzņēmumu skaits aug visu laiku. Klasteri nodibināja 21 uzņēmums, bet patlaban to skaits jau ir sasniedzis 34 uzņēmumus. Šī nozare ir ļoti augoša un ļoti pievilcīga un, ja kādreiz teicu, ka man vidēji reizi divās nedēļās piezvana kāds uzņēmums, tad tagad jau reizi nedēļā zvana kāds, kurš domā būvēt koka karkasa mājas, nāk pie manis un runā par to, ko un kā darīt, kā eksportēt un tamlīdzīgi. Sniegto konsultāciju skaits arvien pieaug, lai gan tagad jau esmu sācis filtrēt un pilnīgi visi interesenti klasterī vairs netiek uzņemti, sagaidu no uzņēmumiem - potenciālajiem klastera biedriem -zināmu sagatavotības pakāpi. Šī nozare tomēr rada ilūziju par vieglu naudu. Kad visiem interesentiem saku, ka līdz pirmajam klientam paies vismaz gads, ne visi uztver.

Lai ražotu koka karkasa mājas, ieguldījums pamatlīdzekļos ir salīdzinoši mazs, tehnoloģijās nav nepieciešamas sevišķi lielas investīcijas, tāpēc daudziem rodas ilūzijas, ka tas ir samērā vienkārši. Mans darbs ir izskaidrot reālo situāciju - es zinu un ticu, ka jūs varat būvēt koka karkasa mājas, bet kapitālistiskajā sabiedrība ir svarīgi tas, ko tu vari pārdot, nevis tas, ko tu vari saražot. Tas ir mūsu lielākais izaicinājums, un tas, ko klasteris cenšas darīt visaktīvāk, - cenšas palīdzēt uzņēmumiem atrast jaunus klientus.

Klasterī apvienojušies visi lielākie Latvijas koka māju ražotāji vai biedru spektrs ir dažāds?

Ar dažiem izņēmumiem klasterī darbojas visi lielākie ražotāji. Tāpat darbojas arī mazāki jeb vidējie uzņēmumi, bet svarīgi ir tas, ka klasterī ir arī zinātniski pētnieciskās institūcijas - Meža un koksnes produktu izpētes institūts, Koksnes ķīmijas institūts un arī Rīgas Tehniskā universitāte. Veidojam sinerģiju starp ražotājiem, izglītības iestādēm un pētniecības iestādēm. Mums, tāpat kā citām nozarēm, nepieciešamas inovācijas, jo Latvijas ekonomika aug, darbaspēks kļūst arvien dārgāks, līdz ar to varam nokļūt situācijā, kurā vairs nespēsim konkurēt ar Rumāniju un Bulgāriju. Lai tādā situācijā nenokļūtu, nepieciešamas jaunas smadzenes, gudrāki cilvēki, jauni produkti, jauni efektīvāki risinājumi, un tas ir arī viens no klastera mērķiem - attīstīt nozari šādā virzienā.

Cik uzņēmumu Latvijā kopumā darbojas koka māju būvniecības nozarē?

Precīzas statistikas man nav, bet tie pētījumi, ko esmu veicis, liecina, ka ir vismaz 100 ražotāji. Aptuveni trešdaļa darbojas klasterī, bet pārējie ir dažāda līmeņa un lieluma ražotāji - no pavisam nelieliem līdz visai lieliem uzņēmumiem. Es ražotājus vērtēju pēc tā, cik daudz viņi spēj pārdot. Tas, ka spēj saražot, ir teicami, bet es to neuzskatu par uzņēmuma galveno kompetenci, mani interesē, cik daudz laika un enerģijas viņi ir ieguldījuši tieši pārdošanā.

Tātad, ja uzņēmumam ir kādas iestrādes pārdošanā, tas tiek uzņemt klasterī, un tālāk jau klasteris atvieglo eksporta tirgu apgūšanu?

Uzņemam klasterī gan tādus uzņēmumus, kuriem jau ir gatavi klienti, bet tiek uzņemti arī tādi, kuriem klientu vēl nav, bet es redzu, ka viņi nopietni par to domā, ka viņiem jau ir pareizi sadalītas prioritātes - nevis "mēs tagad taisīsim ražotni", bet gan "mēs taisīsim ražotni un paralēli strādāsim pie klientu meklēšanas". Kad redzu šādu nopietnu pieeju, uzņēmums tiek aicināts klasterī. Varam palīdzēt sameklēt klientus, bet klasteris nekad nebūs tas, kas uzņēmumam izveidos biznesu. Klasteris ir palīgs, kas pastumj biznesu uz priekšu, tāpat kā turbīna motoram. Ar vienu pašu turbīnu uz priekšu pabraukt nevar. Protams, klasteris var sagādāt klientu, bet tas būs ilgā termiņā un nepietiekamā daudzumā. Klasteris nekad neved klientu pie viena uzņēmuma, mazākais ir trīs, un klastera biedri paši konkurē savā starpā, kurš labāk piesaistīs klientu. Klients pats redz, kurā ražotnē kaut kas notiek un kurā nekas nenotiek.

No tiem aptuveni 70 uzņēmumiem, kuri nav klasterī, visi ir izrādījuši kādu interesi par darbību klasterī?

Lielākā daļa cenšas kaut ko uzzināt par klasteri, ir daļa, kuri neinteresējas par klasteri, ir uzņēmumi, kuri man ir teikuši, ka no kolhoziem nekad nekas labs nav sanācis. Šādi uzņēmumi strādās individuāli, un es respektēju viņu izvēli. Klasterim jau arī nav tāds mērķis - apvienot pilnīgi visus nozares uzņēmumus. Protams, būtu priecīgs, ja klasterī būtu pilnīgi visi Latvijas koka māju būvētāji, bet mēs dzīvojam realitātē un realitātē tas tā nekad nenotiks. Es arī neredzu milzīgu vajadzību pēc tā, tas būtu tāds utopisks sapnis.

Vai klasterim kaut kādā veidā notiek sadarbība ar valsti? Vai ir nepieciešams kāds valsts atbalsts, kādā formā?

Sadarbība ar valsti veidojas labi un pat ļoti labi. Klastera biedriem vienmēr saku, ka ir pieejami ļoti daudzi valsts atbalsta instrumenti - līdzfinansējums klastera darbībai, izstādēm, apmācības, visu iespējams saņemt. Ja cilvēks gatavs apgalvot, ka valsts viņam nekādā veidā nepalīdz, tas tikai liecina par neiedziļināšanos un klišejisku skatījumu uz to, kā funkcionē valsts. Sakarīgam, eksportējošam un domājošam uzņēmumam ir ļoti daudz instrumentu, kurus administrē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) un kurus jāprot izmantot. Klasteru programma ir brīnišķīga programma, kas ļauj klasterim un uzņēmumiem pašiem izdomāt, kas ir nepieciešams, no malas neviens neko neuzspiež. Tāpat mums ir izveidojusies lieliska sadarbība ar LIAA pārstāvjiem Anglijā un Norvēģijā.

 

Informācijai:

Latvijas Koka būvniecības klastera biedru vidū šobrīd ir koka māju ražotāji, izglītības un pētniecības iestādes un saistītie uzņēmumi, biedru skaits šobrīd sasniedz 34. Klastera izveides mērķis ir veicināt nozares uzņēmumu sadarbību, attīstot ražošanas un eksporta tirgu potenciālu. Klasteris ir uz biznesu vērsta apvienība, kas par prioritātēm ir noteicis uzņēmumu attīstību, jaunu tirgu apgūšanu un esošo tirgu paplašināšanu.

Latvijas Koka būvniecības klastera biedru eksporta apjoms 2013.gadā sasniedza gandrīz 54 miljoni eiro, kas ir par 58% vairāk nekā 2012.gadā. Lietuva gada laikā koka būvkonstrukciju eksporta apjomu kāpināja par 37% līdz 107 miljoniem eiro, Igaunija - par 11% līdz 211 miljoniem eiro.

Lielākie klastera uzņēmumi ir "Bykolat", "Eco House International", "Husvik", "WWL Houses", "Dores Fabrika", "Nordic Homes", "Zemgales Tehnoloģiskais centrs", "Būvnieku Alianse", "Forma Machinery".

Attēli: