Kanādā uzietais bizness

Deviņdesmitajos gados viņš pirmais atveda uz Latviju ideju par koksnes granulām un to izmantošanu siltuma ražošanā. Toreiz daudzi šo Grandeg valdes priekšsēdētāja Andra Lubiņa domu neuztvēra nopietni - dīzeļdegviela un gāze maksāja smiekla naudu, tāpēc tika dedzinātas uz nebēdu.

Tagad par Krievijas gāzi Latvija maksā ap 1,4 miljonus eiro dienā, un cilvēki, kas toreiz par viņu smējās, nu sakot - Andri, kā tu to paredzēji? Tikai Latvijā vien pašlaik uzstādītis vairāk nekā 4000 Grandeggranulu apkures katlu. To kvalitāti apliecina fakts, ka visi trīs meistari, kas nodarbojas ar šo iekārtu apkalpošanu un servisu, nebūt nav darbā pārslogoti. 

«Mums ir vairāk nekā divdesmit gadu pieredze, kas ļauj ražot tehnoloģiski augstvērtīgus, maksimāli efektīvus un, galvenais, lietošanā pilnīgi drošus granulu katlus,» saka Andris Lubiņš. Ne velti Grandegpērk arī Somijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Bet pirms Krievijas rubļa devalvācijas un Ukrainas krīzes pieprasījums pēc katliem bijis arī šajās valstīs, kur darbojās Grandeg uzņēmumi.

«Tagad uz kādu laiku Ukrainas un Krievijas tirgiem svītra pāri. Bet biznesā ar to jārēķinās. Vienā vietā noiets krītas vai tirgus stagnē, citur pieprasījums aug un rodas jaunas iespējas. Pa šiem gadiem esmu iemācījies diversificēt riskus, neliekot visas olas vienā groziņā,» smejas Lubiņš. Tiesa, smiekli nav bez rūgtuma, jo pagājušā gada beigās uz Maskavu aizsūtīta produkcija apmēram 100 000 eiro vērtībā. Par kravu samaksāti visi nodokļi, bet martā pēc rubļa devalvācijas katlu cena pieaugusi gandrīz par 30%, un tos pārdot nav gandrīz nekādu izredžu. Tāpat kā dabūt atpakaļ uz Latviju.

Labās ziņas gan esot tādas, ka arvien perspektīvāks kļūstot Lielbritānijas tirgus. Sevišķi Skotija. Pēdējā laikā palielinājies eksports arī uz Spāniju un Franciju. «Tas nekas, ka tur silts. Ar Grandeg katliem tiek sildītas ne tikai mājas, bet ražots karstais ūdens slimnīcām, viesnīcām. Turklāt pašlaik granulas kļūst arvien populārākas visā pasaulē,» stāsta Lubiņš. 

Tas tāpēc, ka vienā kubikmetrā granulu ir apmēram tikpat enerģijas, cik desmit kubikmetros skaidu vai šķeldas. Turklāt granulas var ražot ne tikai no koksnes, bet arī no kūdras, zāles, salmiem, cukurniedru pārpalikumiem un pat saulespuķu sēklu čaumalām. Ņemot vērā, ka tas esot vistaisnākais ceļš uz enerģētisko neatkarību, pašlaik grūti nosaukt valsti, kur šīs tehnoloģijas nebūtu zināmas un pieejamas.

Ainažos, kur atrodas Grandeg ražotne, gadā top aptuveni 500 katlu. Varētu saražot divreiz vairāk, bet, pirmkārt, tas ir sezonas produkts, ko parasti pērk vasarā, tāpēc ziema tiek atvēlēta jaunu iekārtu izstrādei un esošo pilnveidošanai.

Otrkārt, Latvijas tirgus, kā zina teikt Lubiņš, ir pilns ar lētiem un nekvalitatīviem importa katliem, kuros gan ielikts granulu deglis, bet paši katli paredzēti kurināšanai ar malku vai oglēm, tāpēc ievērojami lētāki nekā oriģinālie granulu katli. «Tā ir vistīrākā pircēju maldināšana,» uzskata Grandeg valdes priekšsēdētājs. Šie katli paredzēti daudz zemākām temperatūrām un lielākam dūmgāzu daudzumam. Granulu katlā jābūt pilnīgi pretēji - augsta temperatūra un maz dūmgāzu. Tāpēc malkas katls nespēj noņemt siltumu, un tas aiziet skurstenī. «Desmit gadus cīnījos, lai pierādītu, cik šī tehnoloģija perspektīva. Tagad otrus desmit jācīnās, lai varētu pārdot savus izstrādājumus šādas ne visai godīgas konkurences apstākļos.»

Līdzīgi kā daudzi uzņēmēji, arī Lubiņš sašutis par to, cik Latvijas tirgus neaizsargāts un pārspīlēti liberāls: «Jebkurā valstī vispirms mums jādabū sertifikāts, ka produkts atbilst šīs valsts standartiem. Tikai tad to drīkst pārdot. Piemēram, ASV, kur 2013.gada augustā izveidojām pārstāvniecību, joprojām nodarbojamies ar sertifikācijas jautājumiem. Vienīgi Latvijā sertifikāti nav vajadzīgi. Te var nākt jebkurš un pārdot jebko.» 

Ar biznesu Andris Lubiņš nodarbojas kopš 22 gadu vecuma. Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumā ieguvis mehāniķa profesiju, viņš kādu laiku bijis darba ņēmējs, vienu brīdi pat zvejnieku kolhoza Brīvais vilnis eks-perimentālā ceha meistars, kura pakļautībā vairāk nekā 20 darbinieku. «Tomēr man tas viss ātri apnika, jo neredzēju izaugsmes iespējas,» atceras Lubiņš. Tāpēc pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku nākusi īstajā brīdī. Deviņdesmito gadu sākumā viņš Salacgrīvā, kur bija uzaudzis, sācis remontēt automašīnas. «Tagad aizbrauc uz servisu, mašīnai uztaisa diagnostiku, nomaina bojāto mezglu, un viss. Toreiz tas bija absolūti radošs process, jo meistaram vajadzēja ne tikai pašam konstatēt defektu, bet arī izdomāt, kā to novērst, ar ko aizstāt vai kā salabot salūzušo detaļu, jo pašas autodetaļas bija ārkārtīgs deficīts,» stāsta uzņēmējs. 

Par nopelnīto naudu viņš pēc trim gadiem uzcēlis sev māju un, saprazdams, ka visu mūžu šādi mašīnas labot nevarēs, devies uz Kanādu. Nevis peļņā, bet kā pats tagad saka - meklēt stabila biznesa ideju. «Patiesībā es braucu turp pilnīgi uz dullo, jo man Kanādā nebija ne radu, ne draugu,» atzīst Andris. 

Būdams atvērts un komunikabls cilvēks, viņš drīz vien nodibinājis kontaktus ar turienes latviešiem, kas savukārt palīdzējuši iepazīties ar situāciju lauksaimniecībā, būvniecībā, transportā un citās jomās, no kurām visinteresantākā šķituši siltumtehnika. Tolaik Ziemeļamerikā savu uzvaras gājienu bija sākušas koksnes granulas un granulu kamīni. Kanādas latvieši, acīmredzot sapratuši, ka viņam var uzticēties, piedāvājuši Latvijā realizēt vairākus projektus.

Pēc pusgada Andris Lubiņš atgriezās mājās, būdams Kanādas infrasarkano degļu ražotāju pārstāvis un 1993.gada maijā reģistrējis savu uzņēmumu Lubiņš un Co. Tiesa, sākumā biznesam bijis plašs spektrs. Viņš nodarbojies ar transporta pakalpojumiem, ražojis mēbeles, kā konsultants piedalījies Latvijā pirmās granulu ražotnes izveidošanā, pēc Kanādas latviešu pasūtījuma atradis šeit fabriku, kur uzsāka ražot granulu kamīnus, pat izdevis žurnālu Autoplacis un kopā ar kanādiešiem veicis ražošanas energoauditus. «Tas viss man deva ļoti specifiskas un ne ar ko neaizstājamas zināšanas,» uzsver Lubiņš.

Granulu plītis indiešiem

Pirmos divus granulu katlus viņš uzprojektēja un izgatavoja paša mājas garāžā izveidotā darbnīcā. Tas prasījis apmēram gadu. Un, kamēr vietējie uz tiem skatījušies ar neuzticību, abus katlus nopirkuši ārzemju latvieši, kas bija atgriezušies dzimtenē. «Savukārt granulas, vēl pirms Ikšķilē 1994.gadā uzbūvēja rūpnīcu, mēs atvedām no Kanādas ar konteineru,» atceras Grandeg valdes priekšsēdētājs.

Pēc gada viņš katlu izgatavošanai pieņēma pirmo darbinieku, tad otro, trešo... «Kad 2000.gadā iegādājāmies telpas ražotnei Ainažos, garāžā jau strādāja astoņi cilvēki. Mēs bijām pārdzīvojuši savu pirmo, tā saukto Krievijas krīzi un katlus jau realizējām gan Somijā, gan Lietuvā un Igaunijā. Es sapratu, ka ar Lubiņa katliem pasaulē tālu netikšu, tāpēc, saliekot kopā vārdus «granulas» un «deg», radīju tiem nosaukumu grandeg, kas labi skan visās valodās,» stāsta An-dris. Kompānijas nosaukumu gan viņš pārreģistrējis tikai pirms gadiem septiņiem, neilgi pirms otrās krīzes, kas uzņēmumu gandrīz izputināja. 

«Mēs esam cieši saistīti ar būvniecību, un, ja būvniecība, sevišķi privātmāju, apstājas, tad arī mūsu produktus neviens nepērk,» skaidro Andris. Piedevām krīze sakritusi ar pašvaldību reformu, kas pirms tam bijušas viens no lielākajiem Grandeg klientiem, bet tobrīd vairs neko nepirka. Savukārt Krievijas rublis krīzes laikā devalvējās par 50%, un tā īsti Grandeg no šiem triecieniem atguvās tikai pēc trim gadiem.

Pašlaik klientiem tiek piedāvātas iekārtas, kas esot jau piektās paaudzes izstrādājumi - laika gaitā nepārtraukti pilnveidoti, uzlabojot ekonomiskumu un drošību.

Tirgus situācija gan ir nepārtraukti mainīga. Piemēram, pirms Krimas aneksijas Ukraina esot interesējusies par tā saucamajām konteineru katlumājām. «Tagad šie tirgi mums lēnām slīd laukā no rokām,» saka Lubiņš. Rubļa devalvācijas dēļ arī Krievijas tirgus atkal uz pāris gadiem tiks pazaudēts. Un, ņemot vērā energoresursu pieejamību šajā valstī, diezin vai vispār tajā būs vērts atgriezties. Kaut gan arī Krievijā granulas pēdējā laikā kļuvušas par tādu kā modes lietu.

Ar Ukrainu situācija esot cerīgāka, jo pašlaik, kad Krievija pieprasa lielāku cenu par gāzi, arvien vairāk aktualizējas jautājums par enerģētisko neatkarību. Jau tagad Ukrainā ražojot saulespuķu sēklu čaumalu granulas, kas kvalitātes ziņā daudz neatpaliek no koksnes granulām. Vienīgi tur pirktspēja esot vēl zemāka nekā Krievijā. Tāpēc Ainažos ražotie katli ukraiņiem nebūs pa kabatai. Vienīgā izeja - ražot pašā Ukrainā. «Bet kad tas notiks - pēc dažiem mēnešiem vai pēc dažiem gadiem -, neviens nevar pateikt,» saka Lubiņš, kurš tikai dienu pirms sarunas atgriezies no turienes.

Savukārt aprīļa beigās viņš bija Indijā, kur Grandeg ir  akcionārs Latvijas-Indijas kopuzņēmumā, kas būvē rūpnīcu granulu ražošanai no cukurniedru pārpalikumiem pēc to pirmreizējās apstrādes un fabriku apkures iekārtu ražošanai.

Kas par apkures iekārtām ir Indijai, kur jau tā no karstuma nevar glābties? «Nelielas plītis ēst gatavošanai individuāliem lietotājiem un industriālie granulu degļi tvaika vai karstā ūdens ražošanai,» atbild Lubiņš. Pašlaik indieši plītiņās izmanto propāngāzi, dīzeļdegvielu un govju mēslus ar salmiem. Ar likumu aizliegts kurināt malku. Andris uzskata, ka Grandeg piedāvātais, ilggadējā pieredzē balstītais risinājums ir konkurētspējīgs. «Indijā vai Latvijā, man princips visur ir viens - produktam jāpārdod produkts. Tas nozīmē, tam jābūt tik kvalitatīvam un lietotājam ar to tik apmierinātam, ka tas nešauboties gatavs ieteikt saviem radiem, draugiem vai kolēģiem,» saka Andris Lubiņš. 

3 biznesa principi

  • Ražot produktus ar visaugstāko pievienoto vērtību.
  • Būvēt biznesu tā, lai nevajadzētu pierādīt, cik produkts ir labs, bet pircējs pats par to pārliecinās un gatavs ieteikt arī citiem.
  • Jo vairāk produktu, jo augstākam jābūt servisa līmenim.
Attēli: